Latvijas futbola periodikā par kājbumbas aizsākumiem mūsu zemē visbiežāk uzskatīts 1906. gads, taču pirmie aizmetņi būtu jāmeklē jau 19. gadsimtā. Tā 19. gadsimta vidū uz dzīvi Latvijas teritorijā ieradās Holu dzimta, drīz vien pasaulē nākot arī Haroldam Trevenenam Holam – «Latvijas futbola tēvam»!
Kas britiem 19. gadsimtā bija meklējams Latvijā? Futbols tas, protams, nebija. Britus interesēja tirdzniecība jeb – kā mūslaikos teiktu – bizness. Rīga 19. gadsimtā bija reģiona metropole un citadele. Proti, iekārojams centrs daudziem tā laika uzņēmējiem un pasaules ceļotājiem. Un Holu dzimta nebija izņēmums. Lai arī šīs dzimtas saknes stingri un dziļi vijās Anglijā, vilkme aktīvi darboties pāri britu salu robežām ņēma virsroku. Un šī degsme atveda uz Rīgu. Šeit Holu dzimta vairākās paaudzēs nodarbojās ar rūpniecību.
Sākotnēji Iļģuciema manufaktūru vadīja Kentas apgabalā Anglijā dzimušais Džordžs Frederiks Hatons Hols, kurš bija arī britu armijas kara ģenerālis. Beidzoties 1. Pasaules karam, vadības grožus pārņēma viņa enerģiskais dēls Harolds Trevenens Hols jeb Trevijs, kā viņu mēdza saukt tuvinieki un draugi.
Harolds bija viens no pieciem brāļiem, kurš piedzima Džordža un Kordēlijas Frendas Grilzas laulībā. Viņu ģimenē viens pēc otra ienāca Henrijs, Frenks, Harolds, Volters un Džefrijs. Četri no dēliem piedzima tieši Rīgā, un viens no viņiem bija arī Harolds, kurš nāca pasaulē 1884. gada 30. septembrī.
Pusaudža gados Harolds tika nosūtīts uz Angliju, lai Redlijā, netālu no Oksfordas, iegūtu izglītību elitārā zēnu internātskolā. 1847. gadā dibinātajā skolā mācījās galvenokārt augstākās sabiedrības vecāku dēli. Iegūstot izglītību un arī pārliecību, Harolds atgriezās Rīgā un sāka strādāt par Iļģuciema manufaktūras rūpnīcas vadītāju.
Harolda izveidotā Unions komanda.
Par savu rezidenci Harolda vecāki bija izvēlējušies Strazdumuižu blakus Juglas ezeram, kur audzināja savus brašos dēlus. Tieši blakus atradās Strazdumuižas kokvilnas manufaktūra, kas bija pārdota angļu akciju sabiedrībai. Netālu bija arī Salamandras tēraudfabrika, ko arī pārvaldīja britu uzņēmēji un darbinieki. Tieši tur tika izveidots Latvijā pirmais futbola klubs, kam iniciators bija Harolds Trevenens Hols. Kluba nosaukums bija «British Football Club». Tajā galvenokārt spēlēja britu strādnieki, lai sacenstos ar Rīgā iebraukušo kuģu jūrniekiem. Harolds ne tikai bija komandas dibinātājs, bet arī treneris un spēlētājs. Kopumā Harolds bija ļoti aktīvs Rīgas un tās apkārtnes sporta dzīves organizētājs un arī – spēcīgs sportists. Par to liecina fakts, ka 1908. gadā viņš bija Baltijas čempions tāllēkšanā!
1907. gadā Harolds dibināja pirmos divus futbola klubus Latvijas teritorijā. Vispirms – «British Football Club», kas vēlāk ieguva «Britannia» nosaukumu, un tajā galvenokārt spēlēja britu strādnieki, un «Union», kurā pārsvarā spēlēja baltvācieši un arī pats dibinātājs Hols. Pirmajos gados pēc dibināšanas tie arī bija vadošie Rīgas klubi, iegūstot gandrīz visas tā laika trofejas – Rīgas čempionu titulu, Rīgas kausu un arī Hatona-Hola kausu.
1921. gadā Harolds kopā ar tā laika domubiedriem nodibināja Latvijas Futbola savienību, kas bija pirmā oficiāli reģistrētā sporta biedrība Latvijā. Vēlāk Harolds bija savienības goda prezidents un turpināja aktīvi darboties Futbola savienībā, kā arī aktīvi atbalstīja futbola organizācijas ar ekipējumu. Jau 1922. gadā Latvijas Futbola savienības organizētajās visu līmeņu Latvijas meistarsacīkstēs piedalījās 12 biedrības ar 22 komandām un 479 futbolistiem. 1921. gadā tika izdoti pirmie futbola noteikumi latviešu valodā, bet 1923. gada maijā Latvija tika uzņemta Starptautiskajā Futbola federāciju asociācijā (FIFA).
Harolds bija arī aktīvs burātājs – viņam Lielupes jahtklubā piederēja jahta. Vairākas reizes viņš uzvarējis arī restlinga cīņās, ka arī – boksa sacensībās. Ziemā, kad iespējas nodarboties ar komandu sportu bija ierobežotas, Harolds kopā ar domubiedriem 1909. gada februārī aizvadīja pirmo zināmo hokeja spēli Latvijas teritorijā.
Arī viens no viņa brāļiem Volters bija ļoti aktīvs sporta dzīves dalībnieks. Proti, Volters bija Latvijas Ziemas sporta savienības valdes loceklis, kā arī labākais hokeja tiesnesis Latvijā, un meistarīgs bendija spēlētājs. Ikdienā Volters strādāja britu diplomātiskajā dienestā. No 1931. līdz 1940. gadam viņš bija Lielbritānijas vicekonsuls Latvijā. Tikmēr 2. Pasaules kara laikā viņš bija britu izlūkošanas korpusa virsnieks. Līdzīgā frontē darbojās arī brālis Harolds…
Līdzās sporta dzīves un rūpnīcu vadīšanai Haroldu aizrāva armijas lietas. Tolaik tas bija milzīgs noslēpums, tomēr pēc daudziem atklājās, ka Latvijas futbola pamatlicējs bijis britu Slepenā izlūkošanas dienesta (Secret Intelligence Service – no angļu val.) jeb «MI6» darbinieks. Dienests tika izveidots 1909. gadā, un tas strauji sāka vīt savus tiklus visā pasaulē.
1912. gadā 70 gadu vecumā mūžībā tika aizsaukts tēvs Džordžs. Par godu viņam Rīgā tika organizēta pirmā futbola kausa izcīņa, kas tika nosaukta Hatona-Hola vārdā. Šo kausu var uzskatīt par pirmo īsteno Latvijas un Rīgas futbola turnīru gadsimta sākumā.
1911. gadā Harolds mija gredzenus ar Īvu Frānsisu Adisoni – Lūsijas un Viljama Adisonu meita, un viņiem pieteicās divas brīnišķīgas meitas – Lorna un Rona. Ģimeni daudz laika pavadīja vasaras rezidencē Bulduros. Diemžēl pēc sešu gadu kopdzīves Īva smagi saslima ar difteriju un 1917. gadā devās mūžībā.
Jūrmalā, galvenokārt – Bulduros bija liela britu kopiena, izveidojot britu ģimeņu vasarnīcas. Sabiedriskā un saviesīgā dzīve koncentrējās ap Holu un Adisonu dzimtām, taču tieši šeit viesojās visa tolaik Rīgā zināmā britu sabiedrība – Vudhausi, Keroli, Korriji, Polloki, Poskiti, Smoili, Sesili, Vagstafi, Vebsteri, Bērki, Ellisi, Lovsoni, Višavi un citas ietekmīgas ģimenes.
Harolds kā jau īsts džentelmenis un spēcīgas miesas būves vīrietis ilgstoši bija Rīgas, Jūrmalas, Bulduru Ugunsdzēsēju biedrības Goda priekšnieks, nostiprinot Harolda statusu sabiedrībā, bet – jo īpaši – Jūrmalas apkaimē. Harolda rezidence atradās Vienības prospektā 29. Šodien šī māja arvien ir apdzīvota, – nesen tā tika renovēta un nedaudz pārbūvēta.
Harolds ar saviem Unions komandas biedriem spēlē hokeju 1909. Gadā
Pēc sievas nāves 1918. gadā Harolds tika nozīmēts par vicekonsulu Terijoki pilsētā Somijā, kas šodien zināma kā Zeļenogorska – pilsēta Somu līča krastā Krievijā. Viņš regulāri piedalījās izlūkdienesta rīkotajās operācijās Petrogradā (šodien – Sanktpēterburga) un Somijas teritorijā. Par īpašu misiju var uzskatīt nosūtījumu 1919. gada maijā uz mazu salu pie Sanktpēterburgas – uz Kronštates pilsētu. Tur atradās īpaši apsargāta Krievijas Baltijas flotes karabāze, sargājot jūras pieeju Sanktpēterburgai. Tajā laikā Kronštatē citu misiju pildīja britu izlūks Pols Djūks, – viens no Harolda draugiem, kurš bija iekūlies milzīgās nepatikšanās, jo boļševiki Polu sagūstīja. Pols iepriekš strādāja Rīgā par angļu valodas skolotāju, un vēlāk, pateicoties krievu valodas zināšanām, nonāca Pēterburgā, kur bija burtiski ierauts revolūcijas atvarā un pildīja vairākas slepenas aģenta misijas. Taču Kronštatē viņam bija vajadzīga vērienīga glābšanas operācija, par ko šodien var lasīt populārajā grāmatā «Operation Kronstadt», kuras autors ir Harijs Fērgusons.
Salīdzinoši neilgu laiku – no 1919. gada līdz 1921. gadam – Harolds Latvijā darbojās arī kā Britu pasu dienesta darbinieks. Kāda bija šo darbu nozīme, varam tikai minēt.
Sākoties 2. Pasaules karam, Harolds turpināja darboties «MI6» un uzturēja ciešus kontaktus ar aģentiem Zviedrijā un Somijā. Iespējams, viņš bija izveidojis arī ciešu kontaktu ar latviešu pretošanās kustību, taču tiešus pierādījumus šim faktam nav izdevies gūt.
Pieaugot spriedzei Rīgā, visticamāk, uz aizdomu pamata par saistību ar «MI6» Haroldu arestēja Gestapo, uz nepilnu gadu ieslogot Rīgas Centrālcietumā. Tajā laikā viņš tika ārkārtīgi novājināts, pārciešot nežēlīgas spīdzināšanas, kā sekas – smagi sagrauta veselība.
Sākoties 2. Pasaules karam, daudzi briti, kas tolaik bija apmetušies uz dzīvi Rīgā, jau 1939. gadā pameta Latviju. Tā gada oktobrī Harolda sievas māte Lūcija Adisone savos memuāros bija rakstījusi: «…tādā gadījumā arī diplomātiskajām pārstāvniecībām un vēstniecībām būtu jādodas prom, un Lielbritānijas ministrs redzētu, ka mēs briti, kavējam laiku». Tā bija vēstules no Latvijas. Haroldam, kurš ar savu ģimeni bija cieši saistīts gan ar Lielbritānijas vēstniecību, gan slepeno dienestu, vajadzēja būt pilnīgai skaidrībai par politiskajām un ekonomiskajām sekām, kas nāca reizē ar padomju okupāciju.
Haroldam tobrīd Latvijā jau bija stipri izirušas ģimenes saites, jo meitas valsti jau bija pametušas 1939. gada vasarā, bet vecāki un sieva – miruši. Latvijā vēl bija palikuši pirmās sievas vecāki Lūsija un Viljams Adisoni, kuri nevēlējas doties tālo ceļu atpakaļ uz Lielbritāniju. Tajā laikā tas nozīmētu mērot ceļu cauri plašajai Krievzemei, tad pāri okeānam uz ASV un tikai tad – uz Lielbritāniju. Cienījamos gados esošiem ļaudīm šāds pārbrauciens būtu bijis par grūtu.
Vienīgais avots, kas raisa pārdomas par Harolda palikšanu Latvijā, ir Lūsijas dienasgrāmata. Tajā viņa paudusi, ka Harolds pilda kurjera pienākumus un ir tālu no mājām. Harolds bija ļoti labi pazīstams gan ar padomju nacionalizācijas politiku, gan sarkano teroru. Tātad – vajadzēja skaidri apzināties, kas viņu sagaida, ja nepametīs Latviju. No šī var secināt – vai nu Harolds pildīja pavēli palikt Latvijā, vai arī gaidīja oficiālu pavēli pamest Latviju, taču – tā arī nekad nesagaidīja.
Iespējams, mums nekad nebūs iespēja uzzināt iemeslus, kas pamudināja Haroldam palikt Latvijā. Viņš bija ļoti uzticams darbinieks un liels perfekcionists. Iespējams, atbildīgi līdz pēdējam gaidīja vēl kādu svarīgu uzdevumu, bet tā arī nesagaidīja. Un atrašanās Rīgā jau bija ieilgusi...
1940. gadā Harolda mājā Jūrmalā ievācās jaunais Iļģuciema fabrikas direktors Mailands – bijušais fabrikas meistars.
Nacistiskās Vācijas okupācijas pirmajos gados Harolds ar sievu Līnu vēl dzīvoja Jūrmalā, taču tad visiem britiem tika dots rīkojums no vācu komandantūras par Jūrmalas pamešanu 24 stundu laikā. Tas bija 1941. gada jūlija sākums. Holi šo rīkojumu izpildīja un pārcēlās uz Iļģuciema manufaktūras direktora māju, kas agrāk jau piederēja Holu ģimenei. Pēc mēneša uz turieni pārcēla arī pirmās sievas Īvas vecāki Viljams un Lūcija.
1942. gada 10. februārī Vācu drošības policija («The Sicherheitspolizei») ieradās Hola mājās un veica kratīšanu. Tika meklēti šaujamieroči un kompromitējoši dokumenti. Lai arī tos neatrada, Harolds tika arestēts. Četras dienas viņš pavadīja ieslodzījumā kopā ar vēl citiem britu pavalstniekiem. Vēlāk Haroldu pārveda uz Rīgas Centrālcietumu. Ar kāda ģimenes drauga, baltvācieša Krommera palīdzību, kurš dienēja Slepenpolicijā, radiniekiem izdevās piegādāt Haroldam drēbes un ēdienu.
1942. gada 16. jūnijā Harolds tika atbrīvots. Sievasmāte savos pierakstos minēja, ka 1943. gada 30. janvārī Harolds smagi saslima, un ārsti diagnosticēja meningītu, kā rezultātā tika pārvests no Iļģuciema uz slimnīcu. Kad 2. februārī Lūcija Adisone un Līna ieradās Haroldu apraudzīt, medicīnas personāls paziņoja, ka viņš ir miris.
Tomēr Harolda mazmeita Aijona atceras, kā matei ierodoties viņu apciemot Kanādā, stāstījusi par patiesajiem nāves iemesliem, kuri, visticamāk, bija saistīti ar viņa nodarbošanos. Vācieši Haroldu esot spīdzinājuši un vēlāk pametuši uz ielas, pēc kā viņš arī miris. Iespējams, tajā laikā Lūcija dienasgrāmatā baidījusies minēt patiesību, jo tā bija tapusi kara laikā.
Harolds savā vasarnīcā Bulduros ar māti Kordēliju un meitu Ronu 20. gados.
Harolds ar savu otro sievu - latvieti Līnu un mammu Kordēliju.
Harolds tika izvadīts Bulduru baznīcā un apbedīts Lielupes kapos. Pēc vairāk nekā 70 gadiem viņa un ģimenes kapavieta tika atrasta aizaugusi un pamesta…
Hola pēcteči gan nav zuduši – viņi apmetušies Kanādā, kur dzīvo Harolda mazbērni un mazmazbērni ar savām ģimenēm un atvasēm. Harolda mazmeita Aijona Višova (Iona Whishaw) ir rakstniece, izaudzinājusi dēlu, kurš jaunībā spēlēja futbolu, taču tagad aug divi dēli, no kuriem jaunākais Taisons šobrīd nodarbojas ar futbolu – mācās universitātē ar futbola stipendiju un apgūst vārtsarga prasmes. Runā, ka Taisons ir mantojis no sava vecvectēva Harolda atlētiskās īpašības. Ģimene ir kaislīgi Vankūveras kluba «Whitecaps» atbalstītāji. Harolda mazdēls Aians Kventins Višovs (Ian Quentin Whishaw) ir slavens kanādiešu neiropsihologs, kurš pētījis smadzeņu ietekmi uz insultu un Parkinsona slimību. Višovs publicējis vairāk nekā 400 zinātniskos rakstus un vairākas grāmatas par neirozinātni. Tikmēr viņa dēli darbojas videospēļu nozarē.
100 gadus vēlāk savienības mantiniece Latvijas Futbola federācija, cienot Harolda devumu Latvijas futbolā, kapavietu ir atradusi un atjaunojusi, lai arī nākamajām paaudzēm saglabātos stāsts par drosmīgu un spēcīgu britu vīru, kurš latviešiem atvēra durvis uz kājbumbu – spēli, ko briti zināja jau gadu desmitiem, bet mums tas bija kas jauns un nebijis! Godinot šos 100 gadus, LFF pārstāvji 2021. gada decembrī pirmo tikās ar Lielbritānijas vēstnieku Latvijā, lai pārrunātu šīs personas devumu Latvijas futbolam, kā arī godinātu viņa devumu ne tikai sportā, bet arī Rīgas un Latvijas ekonomikā.
Harolds Lielupes kapos apglabāts kopā ar otro sievu Līnu. Pirmajai sievai Īvai uzstādīta piemiņas plāksne, jo mira Sofijovskā, Ukrainā. Blakus apglabāts Hola un Īvas pāragri aizgājušais bērniņš.
Turpat blakus apglabāta arī pirmās sievas ģimene - Īvas vecāki Viljams un Lūcija, ar bērniem Hariju un Unu, kā arī Viljama māte Francisa.
Lai šis raksts kalpo kā mūžīga piemiņa Harolda un viņa ģimenes piemiņai par laiku, kad Latvijā tika iepazīts futbols un tas tika virzīts kā vadošais un ietekmīgākais sporta veids turpmākajās desmitgadēs.
2022. gada 15. septembrī Latvijā no Vankūveras ieradās Harolda mazmeita Iona ar savu dēlu Biski, kuri kopā ar LFF vadību un Lielbritānijas vēstnieku Polu Bramelu atklāja atjaunoto piemiņas vietu. -